“Madonna uz mēness sirpja” – unikālā 15. gs. skulptūra un tās atveide 3D modelī

Dievmātes skulptūra “Madonna uz mēness sirpja”, dēvēta arī par Rīgas Madonnu, tapusi 15. gadsimta nogalē, tās augstums – 117,5 cm, materiāls – ozolkoks. Skulptūra ir muzeja krājuma īpašs dārgums. Tā apskatāma muzeja ekspozīcijā “Viduskaiku Rīga. 13.-16. gadsimts”.

Pateicoties 3D skenēšanas iespējām, kļuvis iespējams skulptūru aplūkot un izpētīt detalizēti. Saite uz 3D projekciju:

https://www.vividlyapp.com/muzejiem/madonna

“Madonna uz mēness sirpja” – Rīgas vēstures notikumu lieciniece.

Sv. Marijas kults bija īpaši svarīgs katoliskajā Rīgā, tāpat kā visā Livonijas teritorijā, ko tolaik dēvēja arī par Marijas zemi – Terra Mariana. Viduslaikos no dažādām Eiropas zemēm uz Livoniju devās svētceļojumā, lai iegūtu Dievmātes Marijas aizstāvību. Pārbaudījumiem pilnais ceļš uz Terra Mariana tolaik tika pielīdzināts svētceļojumam uz Jeruzalemi. Livonijā gandrīz katrā baznīcā kādā no altāriem bija attēlota Sv. Marija. Rīgā šie meistardarbi bija īpaši kvalitatīvi, jo bagātā tirgotāju pilsēta varēja atļauties labākos amata meistarus. Rīgas Madonnas sākotnējā atrašanās vieta nav zināma – par to ir tikai pieņēmumi. Publikācijās minētas dažādas hipotēzes, piemēram, ka skulptūra atradusies Sv. Pētera baznīcā zem zvanu torņa, vai arī, ka tā rotājusi kādu no četriem Dievmātei veltītajiem altāriem Sv. Marijas vārdā iesvētītajā Rīgas Domā.

Rīga bieži bija kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Vismodernākās idejas, mākslas virzieni, mode u.c. jaunumi ātri vien sasniedza pilsētu. 16. gadsimta Rīga bija viena no pirmajām pilsētām Eiropā, kur izplatījās Mārtiņa Lutera katoļu baznīcas reformācijas idejas. To ietekmē sākās tā saucamie “svētbilžu grautiņi”, kuros tika iznīcināti, bojāti vai pārvietoti daudzi baznīcas mākslas darbi.

1524. gadā skulptūra tika pārvietota uz Lielo Ģildi, kuras patronese arī bija Sv. Marija. Ir ziņas, ka skulptūra dēvēta arī par “Lielās Ģildes doki”. Te izmantota vārdu spēle, kurā senais zviedru vārds ‘dokke’ (latviski – ‘lelle’) asociējies ar ‘dokmani’, kā dēvēts Ģildes sapulces priekšsēdētājs.

19. gadsimtā skulptūra “Rīgas Madonna” jeb “Madonna uz mēness sirpja” tika novērtēta kā mākslas darbs – 1858. gadā to restaurēja un sāka pētīt.

1930. gadā Pieminekļu valde Sv. Marijas skulptūru iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, liedzot to pārveidot un izvest uz ārzemēm. 1936. gadā Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera pārņēma visu Lielās Ģildes īpašumu, tai skaitā arī Rīgas Madonnas skulptūru. Padomju okupācija vara 1940. gadā kameru likvidēja. Rīgas Madonnas skulptūru, līdz ar citiem vērtīgiem priekšmetiem, nodeva glabāšanā Rīgas pilsētas vēsturiskajam muzejam (tagadējam Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam).

1944. gadā, vācu okupācijas laikā, Rīgas Madonna, līdz ar daudzām citām Latvijas muzeju vērtībām, tika aizvesta uz nacistisko Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara skulptūra glabājās Lībekā, Sv. Annas muzejā, kur 1951. gadā tā tika restaurēta un eksponēta. Kā liecina Lībekas Sv. Annas muzeja veiktā Rīgas Madonnas izpēte, skulptūra izgatavota ap 1488. gadu.

1999. gada 1. oktobrī, pēc Lībekas Mākslas un kultūras vēstures muzeja un Mākslas un kultūras pārvaldes iniciatīvas, Lībekas birģermeistars pasniedza Latvijas vēstniekam Vācijā dokumentus par nelikumīgi iegūtās skulptūras atdošanu.

2001. gada 18. augustā, Rīgas pilsētas 800 gadu jubilejas svinību laikā, svinīgā ceremonijā Lībekas pilsētas pārstāvji skulptūru “Madonna uz mēness sirpja” atdeva Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam.

“Rīgas Madonna” jeb “Madonna uz mēness sirpja” – saruna bez teksta.

“Rīgas Madonnas” skulptūras autors nav zināms, bet mākslas vēsturnieki izteikuši dažādas hipotēzes.

Boriss Vipers (1936) to piedēvēja 15. gs. beigu Lībekas skolas kokgriezējiem un  mākslinieka Bernta Notkes epigoņiem (Bernt Notke, ap 1440 – 1509). 15. gs. beigas bija vēlās gotikas stila norieta laiks.

Mākslas zinātniece Elita Grosmane (2005) norāda, ka “Rīgas Madonnas” skulptūra ir stilistiski neviengabalaina, līdzīgi kā daudzi tā laika kokgriezumi. Dievmātes un bērna līdzsvaroti maigās seju aprises liecinot par renesanses (agrie jaunie laiki) tuvošanos, bet neveikli veidotais smailas kurpītes purngals zem asajām tērpa krokām vēl atgādinot par gotikas laiku un raksturīgs vēlajiem viduslaikiem.

Viduslaiku baznīcu dekoratīvās mākslas uzdevums bija gan sniegt dievlūdzējiem vizuālu baudījumu, gan “bez teksta” — tikai ar tēliem un simboliem – “sarunāties” ar apmeklētājiem, kuru vairākums tolaik neprata lasīt. Laikabiedriem Sv. Marijas tēls bija tuvs un saprotams, bet mūsdienās saziņa ar simboliem bez speciālām zināšanām nav iespējama.

Kristiešiem “Madonnas uz mēness sirpja” tēls pazīstams no Jāņa Atklāsmes (12,1) grāmatā aprakstītās “saulē ietērptās” apokaliptiskās Madonnas (gr. ἀποκάλυψις — “atklāsme, atklāšana, izpaušana”, tāda, kas vēstī par pasaules galu vai lielajiem notikumiem, izmaiņām): “sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām, un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags”, kura sargā vecās čūskas, sātana vai velna iekāroto bērnu”.

Skulptūras tērpa sudraboti zilās detaļas un kronis Madonnas galvā simbolizē Sv. Mariju kā Pasaules valdnieci un mīlošu māti vienlaicīgi. Marijas tērpa krāsas skulptūrā mūsdienās saskatāmas vairs tikai dažos fragmentos. Rīgas Madonnas tērps un apmetņa odere bija aveņsarkanā krāsā, kas simboliski norāda uz mīlestību pret dēlu un Kristus ciešanām. Tēla apmetnis bija zeltaini sārts ārpusē un zils iekšpusē – zilā ir debesu, nevainības un patiesības krāsa. Marijas apmetņa apmalē iegravēti eņģeļa Gabriela sveiciena vārdi – AVE MARIA GRATIA PLENA (Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā), bet tagad no uzraksta uz skulptūras salasāmi vairs tikai daži burti – AVE M[.. .. .]L. Minētā frāze ir Marijas pasludināšanas atgādinājums.

Ko vēsta skulptūras simboli?

Mēness sirpis. “Rīgas Madonnas” galvenais simbols ir mēness sirpis, uz kura viņa stāv. Tas simbolizē gan pasaules nepastāvību un kristīšanu, gan Jaunavas šķīstību un “nevainīgo ieņemšanu”. Uz to norāda arī iepriekš minētais uzraksts AVE MARIA…, kas atgādina par 25. martu – Marijas pasludināšanas dienu, kad – atbilstoši Jaunajai Derībai – viņa no Svētā Gara ieņēma Kristus bērnu.

Eiropas mākslā tēma – Madonna uz mēness sirpja – parādījās 12.gadsimtā un aktualitāti saglabāja arī turpmāk viduslaiku periodā.

Seja uz mēness sirpja ir saistīta ar dēmonu pasauli, reizēm to tulko kā nelabā vaibstus, kas ir Kristus uzvarēts un pār kuru triumfē kronētā Madonna. Mēness seja var simbolizēt gan garīgu, gan politisku katolicisma pretinieku. Reizēm “seju” saista arī ar Ādamu, caur kuru pasaulē nāca grēks, kuru Marija, dzemdējot Kristu, ir uzvarējusi.

Putns Kristus bērna rokās. “Rīgas Madonna” rokās tur mazo Jēzu, kas rotaļājas ar putnu. Diemžēl tā atveids ir tikai daļēji saglabājies. Agrāk pētnieki pieņēma, ka putns ir dūja jeb meža balodis, kas simbolizē cilvēka dvēseli vai  Svēto garu, no kura Marijai piedzima Jēzus (Lūkas 3:21-22). Taču pēc analoģijas ar Eiropas viduslaiku mākslā izplatītu skaidrojumu jādomā, ka bērns rokās tur dadzīti jeb cigli (Carduelis carduelis). Tas ir viens no Kristus ciešanu simboliem, jo šim mazputniņam patīk ložņāt pa ērkšķainiem dadžiem un tam ir sarkana galviņa – tas atgādina par Kristus ērkšķu vainagu un asins lāsēm notraipīto galvu, ejot ciešanu ceļu līdz nāvei pie krusta.

Kāpēc unikāla?

Latvijā līdz mūsdienām saglabājušās tikai apmēram 30 viduslaiku koka skulptūras. “Madonna uz Mēness sirpja” ir vienīgā šo skulptūru klāstā, kurā Sv. Marijas attēlota pilnā augumā. “Rīgas Madonnai” līdzīgas skulptūras, kuras reizēm papildina putns Kristus bērna rokās, sastopamas arī citur Eiropā, it sevišķi Ziemeļvācijā. Tomēr nav zināma skulptūra, kas būtu pilnīgi analoga šai.

“Rīgas Madonna” stāsta savu unikālo stāstu, “spēlējoties” ar simboliem. Marija mazo Jēzu tur uz rokām, maigi skatoties uz savu bērnu. Zem kājām viņa ir saminusi nelabo, ļaunums ir uzvarēts un briesmas pašreiz nedraud. Tomēr dadzītis – sarkangalvis Jēzus rokās nav bērna rotaļlieta – tas norāda uz nākotnē draudošo krusta nāvi. Kaut arī  mātei tā būs traģēdija, tomēr caur ciešanām Kristus kļūs par Pasaules Glābēju, bet Dievmāte Marija tiks uzņemta debesīs un kronēta kā karaliene.

Virtuālās izstādes veidotāji: Teksta autore – Mg. hist. Anastasija Smirnova, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece; 3D modeļa izstrādātāji – SIA “SV Solution”; modeļa interaktivitāte – SIA “Go VR” (Vividly).

Izstādes teksta autore pateicas par sniegtajām konsultācijām kolēģiem no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, kā arī Dr. art. Elitai Grosmanei, Dr. hist. eccl. Andrim Priedem, Dr. hist. Ievai Osei un Mārai Skujai no “Vividly”.

Šajā attēlā no 1936. gada izdevuma “Senatne un māksla” 3. numurā ievietotās Borisa Vipera publikācijas “Dažas lappuses no Rīgas tēlniecības vēstures” var labi saskatīt, ka tolaik Sv. Marijas galvu vēl rotājis smalki dekorēts kronis ar “bumbiņām” tā smailēs, kuras, iespējams, asociējās ar “divpadsmit zvaigžņu izrotāto” vainagu.

Vēsturiskajā attēlā, kur redzama “Madonna uz mēness sirpja” no 1938. gada izdevuma Dr. Konrad, Martin. Madonnen im spätmittelalterlichen Riga. In memoriam Heinz Löffler. Baltische Monatshefte, Nr. 4., 01.04.1938., S. 202-254., to aplūkojot var konstatēt, ka kronis Sv. Marijas skulptūrā vairs nav tik smalki dekorēts kā iepriekš skatītajā attēlā no 1936. gada publikācijas, tomēr var joprojām aplūkot putna aprises pilnībā. Nav iespējams noteikt, kur atradusies skulptūra fotogrāfijas uzņemšanas brīdī.