Saderīgi pāri: 17. – 20. gadsimta pāru portreti no muzeja krājuma – gleznās, grafikās un miniatūrās
Laulātu pāru portretēšanas tradīcija mākslas vēsturē ir tikpat sena un reizē tikpat aktuāla kā indivīdu portretēšanas tradīcija. Mūsdienās pāru portreti kā dubultportreti parasti top viena attēla – vienas kompozīcijas ietvaros, jo par mediju visbiežāk tiek izmantota fotogrāfija. Taču senāk vēsturē pāra portreti bieži tika darināti kā diptihi – kā divi atsevišķi attēli – kā divas atsevišķas kompozīcijas, ko vieno kopīga iecere. Portretu diptihu veido divi konceptuāli nešķirami mākslas darbi: kā materiāli objekti katrs no tiem fiziski spēj pastāvēt arī atsevišķi, taču savā patiesajā būtībā tie sader kopā.
Uzlūkojot dažādos vēstures periodos darinātus pāru portretus, iespējams izsekot ne vien izmaiņām portretēšanas tradīcijā, bet arī novērot izmaiņas sabiedrībā pieņemtajos priekšstatos par pāra attiecību un ģimenes dzīves modeļiem.
Ja individuālu portretu darināšanas mērķis visbiežāk ir dokumentācija, memoralizācija un sociālā statusa reprezentācija, tad pāra portretos šai plejādei pievienojas arī attiecību statusa reprezentācija, caur ko atklājas arī atšķirīgās un mainīgās dzimumu lomas un to reprezentācija.
Viens no raksturīgākajiem pāra portreta darināšanas uzdevumiem ir demonstrēt pāra saderību. Atsevišķi skatot kāda laulātā pāra portretu piemēru, rodas priekšstats, ka vērotājam ir iespēja nojaust šī pāra attiecību raksturu. Taču uzlūkojot plašāku, ilgākā laikā periodā tapušu pāru portretu kopumu, atklājas kopīgi paņēmieni un tipiski veidi, kādos pāra attiecības un ģimenes attiecības tikušas reprezentētas, saprastas un arī apspriestas sabiedrībā. Tādēļ, lai nojaustu portretu būtību, nepieciešams izzināt un izprast plašāku kontekstu, kādā tie ir tapuši pasūtīti.
Izstāde “Saderīgi pāri” apmeklētājus aicina pāru portretus skatīt pietuvinājumā un reizē rosina tos aplūkot arī plašākā kontekstā – domāt par laiku, kurā tie tapuši, par telpu, kurā tie atradušies, un par cilvēkiem, kas tos pasūtījuši un glabājuši.
Izstādē “Saderīgi pāri” ir apskatāmi pāru portreti no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma. Izstādē ir iekļauti pavisam sešdesmit darbi no muzeja mākslas kolekcijām – gleznas, zīmējumi, grafikas un miniatūras, kas darinātas periodā no 17. līdz 20. gadsimtam. Taču šī izstāde primāri nav iecerēta kā mākslas izstāde un tā nepretendē sniegt pilnīgu pārskatu ar šī žanra paveidu Latvijas mākslas vēsturē aplūkojamajā periodā. Tā ir pāru portretu izstāde, kur tematiski izraudzīto mākslas darbu kopuma izklāsta priekšplānā ir cilvēki, kas attēloti šajos mākslas darbos.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, tāpat kā vēsturiskā Himzela muzeja un Doma muzeja portretu komplektēšanas galvenais motīvs visos laikos ir bijusi vēlme izveidot Rīgas un Baltijas kultūras vēsturē ievērojamu personu portretu attēlu kolekciju. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā ir uzņemti un no Himzela muzeja un Doma muzeja pārmantoti daudzi mākslinieciski augstvērtīgi portreti, bet, līdzīgi kā 19. gadsimtā veidotās Londonas Nacionālās Portretu galerijas piemērā, arī šajā muzejā kolekciju veidošanas un priekšmetu atlases noteicošais kritērijs jau sākotnēji ir bijis portretos attēloto personu nozīme vietējā kultūrā, nevis šo portretu mākslinieciskās kvalitātes. Tādēļ primārais nosacījums priekšmetu atlasē un kolekcijas veidošanā ir bijis nevis mākslas darbs un tā estētiskā vērtība, vai mākslas darba autors un viņa izcilība, bet gan mākslas darbā attēlotā persona un tās nozīme vietējā sabiedrībā un kultūrā. Tas atspoguļojas arī šajā pāru portretu izstādē, kas ir veidota uz muzeja krājuma bāzes. Tādēļ arī likumsakarīgi, ka izstādē redzamie portreti un portretēto personu dzīves stāsti un viņu kopdzīves stāsti ļauj uzburt ainu par vienotu kultūras telpu, kas pastāv, turpinās un attīstās cauri vairākiem gadsimtiem.
Izstādē aplūkojamas muzeja krājumā izsenis glabātas relikvijas, vērtīgi jaunieguvumi, nesen restaurēti priekšmeti. Aplūkojami tādi portreti, kas ir labi pazīstami Latvijas mākslas vēsturē, un arī tādi, kas iepriekš nav ne izstādīti, ne publicēti, ne arī kā citādi demonstrēti plašākai publikai.
Veidojot šo izstādi, vairāku nezināmo pāru portretos ir izdevies atpazīt prominentas personas, un tostarp arī kādu slepenu mīļāko pāri. Pāru portretu tēmas izpētes gaitā ir izdevies atkal apvienot nejauši izšķirtus pāru portretus, uzmeklējot trūkstošos pāriniekus citu Latvijas muzeju krājumos, lai uz izstādes laiku savā būtībā nešķiramos portretus no jauna varētu demonstrēt kopā. Vairāku izstādīto pāru portretu identitāte joprojām paliek neskaidra, bet par pārējiem ir izdevies noskaidrot gana daudz, lai apgalvotu, ka portretos attēloto saderīgo pāru vidū ir jaunlaulāti, ilgi un laimīgi laulāti, nelaimīgi laulāti, aiz aprēķina saderināti, pēc pašu gribas šķirti un arī nešķirami pāri.
Vācu teologa un reformatora Mārtiņa Lutera (1483–1546) portrets un viņa sievas Katrīnas fon Boras (1499–1552) portrets.
18. gs. Papīrs, kokgriezums.
Autors un izdevējs Johans Peters Gofarts Ķelnē.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts no Rīgas literāri praktiskās pilsoņu savienības 1891. gadā.
Reformācijas kustības aizsācējs Mārtiņš Luters – izbijis augustīniešu mūks – 1525. gadā salaulājās ar Katrīnu fon Boru – bijušo cisterciešu mūķeni un Lutera sludināto reformācijas ideju sekotāju. Luters skaidri apzinājās šādas savas rīcības politiskās sekas un drīz vien mērķtiecīgi izvērsa vizuālo kampaņu, lai publiski izziņotu šo notikumu. Jaunlaulātā pāra portreti tika publicēti un izplatīti lielā skaitā, demonstrējot priesteru laulības precedentu. Lai gan Luters nebija pirmais garīdznieks, kurš salaulājies reformācijas laikā, tieši viņa laulība ar Katrīnu fon Boru kļuva par sabiedrībā plaši zināmu notikumu, kura nozīmību lielā mērā noteica vizuālā kampaņa un laulātā pāra tēla plašā atpazīstamība sabiedrībā.
Luteru pāra portreti tapa kā politisks instruments: to masveida reproducēšana iespiedgrafikas tehnikās tika īstenota reformācijas ideju izplatīšanas nolūkā. Abu laulības reprezentācija pāra portretos un ģimenes portretos veidoja sabiedrības priekšstatu par protestantu ģimenes dzīves ideāliem.
Karalisko pāru portreti kā politiski instrumenti tradicionāli tikuši izmantoti valdnieku dinastiju varas reprezentācijai. Jaunajos laikos par tradīciju kļuva veidot valdnieku parādes portretu gleznu galerijas, bet valdnieku tēla plašākas atpazīstamības nolūkos portreti tika izpildīti un izplatīti iespiedgrafikas tehnikās. Sekojot valdnieku pāru portretēšanas piemēram, parādes portretus pasūtīja vietējo muižnieku dzimtu un Rīgas patriciešu dzimtu pārstāvji.
Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa (1594–1632) portrets un Zviedrijas karalienes Marijas Eleonoras (1599–1655) portrets.
1633. gads. Papīrs, vara gravīra.
Autors un izdevējs Mateuss Meriāns Vecākais (1593-1650) Frankfurtē pie Mainas.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Kurzemes hercogienes Luīzes Šarlotes (1617–1676) portrets un Kurzemes hercoga Jēkaba fon Ketlera (1610–1682) portrets.
19. gs. sākums. Papīrs, punktīra.
Pēc K. V. Klemma zīmējuma gravējis Johans Ādolfs Rosmēslers (1770–1821) Leipcigā.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Rīgas pilsētas rātskunga Ludviga Hintelmana (1578–1643) portrets, viņa sievas Katrīnas Hintelmanes, dzimušas Lemhenas (1588–1666) portrets un viņu meitas portrets.
17. gs. 20. gadi. Koks, tempera.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts no Rīgas Pilsētas bibliotēkas.
Muzeja gleznu kolekcijā glabājas 17. gs. 20. gados darināti Hintelmanu ģimenes locekļu portreti. Rīgas pilsētas rātskungs Ludvigs Hintelmans bija dzimis Rīgā, 1596. gadā uzsācis tiesību zinātņu studijas Kēnigsbergas Universitātē, studijas turpinājis Universitātē Frankfurtē pie Oderas, pēcāk ceļojis pa Eiropu, pabijis Francijā, Anglijā un Holandē, un 1607. gadā ieguvis doktora grādu Leidenes Universitātē. 1608. gadā Hintelmans atgriezās savā dzimtajā pilsētā, darbojās tās pārvaldē un bija karaļa pārstāvis Rīgas pilsētas rātē. Šāds portretu pasūtījums apliecināja Ludviga Hintelmana un viņa ģimenes augsto sociālo statusu Rīgas tā laika sabiedrībā un pilsētas pārvaldē.
Muzeja gleznu kolekcijā glabājas vairākas 17. gs. epitāfiju gleznas – t.s. votīvie portreti jeb piemiņas portreti, kuru tēlojums ir cieši saistīts ar sakrālās mākslas tradīcijām.
Baznīcas interjerā novietota reliģiska sižeta gleznojumā iekļaut laicīgu personu portretus, galvenokārt konkrēto mākslas darbu pasūtītāju vai ziedotāju portretus, bija tradīcija, kas aizsākās Eiropas viduslaiku mākslā, bet turpinājās un attīstījās renesanses un manierisma laika mākslā. Muzeja gleznu kolekcijā glabātās epitāfiju gleznas kā piemiņas portreti tapuši laikā, kad apbedījumus ierīkoja dievnamos un to tuvumā.
Hintelmanu ģimenes epitāfijas glezna.
1641. gads. Audekls, eļļa.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūta no Doma baznīcas 1786. gadā, kad dievnama remonta laikā tā nodota glabāšanai Rīgas Pilsētas bibliotēkā.
Hintelmanu ģimenes piederīgie tika apglabāti Doma baznīcas kora daļā. Hintelmanu ģimenes epitāfija Doma baznīcā tika uzstādīta jau 1641. gadā – Rīgas rātskunga Ludviga Hintelmana (1578–1643) un viņa sievas Katrīnas Hintelmanes, dzimušas Lemhenas (1588–1666) dzīves laikā, pēc viņu vienīgās meitas nāves. Viņu portreti attēloti epitāfijas gleznas kompozīcijas priekšplānā, centrā attēlots krucifikss, tā pakājē – galvaskauss kā atgādinājums par dzīves nīcību jeb “momento mori”, bet fonā – svētās pilsētas Jeruzalemes panorāma.
Reizē ar epitāfiju 1641. gadā par Ludviga Hintelmana ziedotajiem līdzekļiem Doma baznīcā tika uzstādīta jaunā kancele, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Katrīna Lemhena, būdama atraitne, ziedoja līdzekļus labdarībai: pirmais Rīgas pilsētas bāriņu nams 1655. gadā tika uzcelts uz viņas 1651. gadā šim nolūkam dāvinātā gruntsgabala Kaļķu ielā, kur iestāde turpināja darboties līdz 19. gadsimtam.
Publiskai izstādīšanai paredzētie Hintelmanu piemiņas portreti, reizē ar abu ziedojumiem labdarībai un mākslas un kultūras atbalstam, sekmēja viņu ģimenes vārda un viņu dvēseļu piemiņu daudzās turpmākajās rīdzinieku paaudzēs.
Rīgas birģermeistera, virsfogta, burggrāfa Berenda Dolmana [1557–1641) un Dolmana kundzes (1566–1623) epitāfijas glezna.
1642. gads. Vara plāksne, koks, eļļa.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūta no Rīgas Sv.Pētera baznīcas.
Portreta žanra nozīme arvien pieauga 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē. Lielāku popularitāti šajā periodā ieguva privātā pasūtījumā privātām vajadzībām darināti portreti, t. sk. pāru portreti un ģimeņu portreti. Kamēr eļļas krāsu tehnikā gleznotu portretu pasūtījumus joprojām varēja atļauties pavisam neliela turīgākās sabiedrības daļa, tikmēr plaši iecienīti bija neliela formāta zīmējumi, kā arī pasteļa un akvareļa gleznojumi, ko ierāmēt un novietot mājokļa interjerā.
Blankenfeldes muižas īpašnieku grāfa Andreasa fon Kēnigsfelsa (1750–1832) un grāfienes Annas Barbaras fon Kēnigsfelsas, dzimušas Diamelas (1767–1838) portreti.
18. gs. beigas. Eļļa, audekls.
Nezināms autors. Pēc Gotlība Šifnera (1755–1795) gleznu parauga (1788?).
Provenanse: Abi portreti līdz 1977. gadam glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Kopš 1977. gada Kēnigsfelsa kundzes portrets atrodas pastāvīgā glabāšanā Rundāles pils muzejā, bet Kēnisfelsa kunga portrets turpina glabāties Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā.
Kēnigsfelsiem piederošā Blankenfeldes muiža Baltijas kultūras vēsturē ieguvusi nozīmi kā vieta, kur divreiz 1804.-1805. gadā kopā ar svītu viesojies Luijs XVIII, kurš pēcāk – 1820. gadā, būdams Francijas karalis, piešķīra muižas īpašniekam Andreasam fon Kēnigsfelsam grāfa titulu.
Kēnigsfelsu pāra portretu gleznas, glabājoties Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, pēckara apstākļos bija zaudējušas saikni ar to provenansi: 20. gs. vidū muzeja inventāra grāmatās gleznas reģistrētas kā nezināma vīrieša portrets un nezināmas sievietes portrets.
2021. gadā vēsturnieks Edgars Umbraško veica Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā glabātā nezināmā vīrieša portreta atribūciju, identificējot to kā Andreasa fon Kēnigsfelsa portretu – pēc analoģijas ar Gotlība Šifnera gleznu, kas mūsdienās pārī ar Šifnera gleznoto Kēnigsfelsa kundzes portretu glabājas Poznaņas Nacionālajā muzejā. Turpinot šī jautājuma izpēti un atributētās gleznas pārinieka meklējumus Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā, noskaidrojās, ka 1977. gadā Annas Barbaras fon Kēnigsfelas portrets kā nezināmas sievietes portrets ar Kultūras ministrijas rīkojumu ir ticis izslēgts no šī muzeja pamatkrājuma un nodots pastāvīgai glabāšanai Rundāles pils muzejā.
Uz izstādes laiku Kēnigsfelsa kundzes portrets tika deponēts no Rundāles pils muzeja, lai pēc gandrīz 50 gadu ilgas nošķirtības abus nešķiramos portretus no jauna izstādītu vienu otram līdzās.
Gleznotāja Ernsta Gothilfa Boses (1785–1862) pašportrets un viņa sievas Vilhelmīnes Sofijas Boses, dzimušas Denemarkas (1787–1884) portrets.
Ap 1820. gadu. Eļļa, audekls.
Autors: Ernsts Gothilfs Bose.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts 1921. gadā no Helēnas Denemarkas.
Rīgas tirgotāja ģimenē dzimušais Ernsts Gothilfs Bose 1809. gadā salaulājās ar Rīgas pilsētas kapelmeistara meitu – Sofiju Vilhelmīni Denemarku. Pāris precējās abu dzimtajā pilsētā Rīgā, bet turpmāk dzīves laikā bieži mainīja dzīves vietu, mākslas studiju laikā uzturoties Tērbatā, Sanktpēterburgā, Drēzdenē un Romā, bet no 19. gs. 30. gadiem pārceļoties uz pastāvīgu dzīvi Florencē.
Ernests Gothilfs Bose savu pašportretu un sievas Sofijas Vilhelmīnes Boses portretu gleznojis ap 1820. gadu – laikā, kad viņa talants portretu un vēsturisko sižetu glezniecībā un itāļu vecmeistaru gleznu kopēšanā bija atzinīgi novērtēts, piešķirot viņam Romas Sv. Lūkas akadēmijas goda locekļa titulu. Boses pašportrets attēlots uz debesu fona, kur pie horizonta redzams Drēzdenes pilsētas siluets, savukārt mākslinieka sievas portreta fonā caur logu skatam paveras tipizētas klasicisma ainavas fragments. Abi portreti turpmākos simts gadus glabājās ģimenes īpašumā, līdz tika nodoti pastāvīgai glabāšanai muzejā.
Rīgas anglikāņu draudzes mācītāja Džona Ellisa (1798–1877) portrets un viņa sievas portrets.
19.gs. 40. gadi. Koks, eļļa.
Nezināms autors, Anglija.
Provenanse: Iegūts 2021. gadā no rakstnieka un kolekcionāra Staņislava Rubinčika (1940-1981) atstātā mantojuma.
Pirmā Rīgas anglikāņu draudzes mācītāja Džona Ellisa un viņa sievas portretu gleznas ir kultūrvēsturiski vērtīgi muzeja krājuma jaunieguvumi. Vēlme tos demonstrēt ir iedvesmojusi šīs izstādes tapšanu un izstādes tēmas izvēli. Uzņemot šīs gleznas krājumā, tajās attēlotās personas izdevās identificēt pateicoties tam, ka abas gleznas līdz mūsdienām glabātas kopā – kā nešķirams pāris. Mācītāja kundzes portreta gleznas kompozīcijā uz galda līdzās grāmatām attēlota Ellisa kundzei adresēta vēstule: ar neapbruņotu aci uz salocītās vēstules lapas tik tikko saskatāms miniatūrais uzraksts angļu valodā “Mrs Ellis”, kas vienlaikus ļauj apstiprināt abos šī pāra portretos attēloto personu identitāti.
No koka izgatavotās gleznu pamatnes ir ražotas Braunu ģimenes uzņēmumā Holbornā, Londonā, un gleznu otrajā pusē redzamais nospiedums “BROWN / HOLBORN” ļauj gleznas datēt: vadoties pēc Londonas Nacionālās Portretu galerijas kataloga ziņām, pamatnes ar šāda tipa ražotāja zīmi tika izmantotas laikā no 1839. līdz 1849. gadam vai nedaudz ilgāk.
Džons Elliss ir dzimis Londonā, ieguvis maģistra grādu Oksfordas Universitātē, pēc tam strādājis par mācītāja palīgu Sv. Jāņa baznīcā Londonas austrumu daļā. 1829. gadā viņš ieradās Rīgā un turpmākos 44 gadus bija Rīgas anglikāņu draudzes mācītājs.
Rīgas laikrakstā publicētajā nekrologā minēts, ka Elliss mūža nogalē atgriezies Londonā, kur apglabāts, bet Rīgu kā pilsētu, kurā viņš pavadījis gandrīz visu savu darba mūžu, viņš esot mīlējis un uzskatījis par savu otro dzimteni. Rīgas Anglikāņu baznīca, kas celta 1857.-1859. gadā, ir Ellisa laika liecība Rīgas pilsētā.
Jaunas sievietes portrets un jauna vīrieša portrets.
19. gs. Papīrs, pastelis.
Nezināms autors.
Provenanse: [Doma muzeja kolekcija].
18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē par tā laika sabiedrībā visplašāk pieejamo portretēšanas veidu kļuva siluets, kas kā miniatūrportretu paveids reizē bija iecienīts gan personiskai lietošanai, gan arī labi piemērots reproducēšanas vajadzībām. Šādā īpatnējā veidā darinātus portretus – tumšus, vienkrāsainus, plakaniskus portretējamā sānskata aprišu attēlus – uz gaiša fona zīmētus vai aplikācijas tehnikā veidotus – par siluetiem sāka dēvēt 18. gs. otrajā pusē: no 1759. gada, kad Francijas finanšu ministra amatu taupības ekonomikas apstākļos ieņēma Etjēns de Siluets, šāds nedārgs portretu izgatavošanas veids Francijā kļuva populārs, tādēļ tā nosaukums ir veidojies kā atvasinājums no ministra vārda.
18. gs. 80. gados Francijā un citviet Eiropā darbojās siluetistu darbnīcas, kur šie siluetu darināšanā specializējušies mākslinieki klientu pasūtījumā īsa apmeklējuma laikā izgatavoja viņu ēnas profila zīmējumu ar uzskatāmu portretisku līdzību. Siluetu portretu darināšana, kas bija salīdzinoši vienkārša, ātra un lēta, 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā kļuva par plaši pieprasītu un plaši piedāvātu portretēšanas paņēmienu daudzviet Eiropā, t. sk. arī Rīgā un citviet Baltijā, kur siluetu darināšanā bija specializējušies vairāki vietējie mākslinieki.
Informācija par šāda portretēšanas pakalpojuma pieejamību Rīgā vietējos laikrakstos epizodiski parādījās jau no 18. gs. 80. gadu beigām, kad tika ziņots par dažādu ārzemju mākslinieku viesošanos un uzturēšanos pilsētā. Tostarp kā moderns paņēmiens īpaši tika pieminēta siluetu darināšana uz stikla, siluetu attēlojot uz zeltīta fona: šādi noformēti portreti Rīgā kļuva iecienīti, kā to apliecina vēlāk – 1883. gadā rīkotās Rīgas kultūrvēsturiskās izstādes katalogā apkopotās ziņas, kā arī atsevišķi mākslas priekšmetu piemēri, kas līdz mūsdienām saglabājušies muzeja krājumā (šajā izstādē, bez tušas zīmējuma un aplikācijas tehnikā darinātajiem siluetiem, kumodes atvilktnē apskatāmi arī silueti, kas darināti uz stikla).
Silueti portretēšanā bija populāri līdz brīdim, kad strauji sāka izplatīties fotogrāfija: lomu, ko pildīja siluetistu darbnīcas, 19. gs. vidū pārņēma salona fotogrāfu darbnīcas.
Rīgas tirgotāja Karla Georga Hakmana (1735–1803) portrets un Hakmana kundzes portrets.
18. gs. pēdējais ceturksnis. Papīrs, tuša, akvarelis.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Holdres muižas (Hollershof) īpašnieka, štāba ķirurga Jakoba Johana fon Reiharda portrets un Reinharda kundzes, dzimušas Mihes, portrets.
18. gs. pēdējais ceturksnis. Papīrs, tuša, akvarelis.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Šarlotes Ulmanes, dzimušas Rošemontas, portrets un Konstantīna Eberharda Ulmana portrets.
18. gs. pēdējais ceturksnis. Papīrs, tuša.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
18. gs. otrajā pusē un 19. gs. pirmajā pusē Rīgā un Baltijā, tāpat kā citviet Eiropā, iecienītas bija portretu miniatūras, kas darinātas ar guašu, akvareli vai temperu uz ziloņkaula. Šādā veidā darināti pāru portretu un ģimenes portretu attēli parasti tika ievietoti rāmītī un piekārti pie sienas, vai novietoti uz mēbelēm, papildinot ģimenes mājokļa interjeru. Tomēr arī tie portreti, kas atradās privātās dzīves telpā, tā vai citādi bija vērsti uz sabiedrību – uz pavisam šauru un izmeklētu vērotāju loku.
Savukārt pavisam nelieli uz ziloņkaula gleznotie portreti, kas bija noformēti kā medaljoni, nereti tika pasūtīti un darināti personiskai glabāšanai vai arī ar mērķi tos kādam dāvināt: dēļ nelielā formāta portreta medaljonam kā dāvanai bija īpaša nozīme, kas varēja norādīt uz īpaši ciešām, dziļi personiskām attiecībām starp portretā attēloto personu un portreta glabātāju.
19. gs. vidū, pieaugot fotogrāfijas nozīmei portretu attēlu izgatavošanā, līdz tam tik iecienītā miniatūru glezniecība, tāpat kā siluetu darināšana, pamazām zaudēja savu nozīmi.
Mežģīņu gludinātāja ar kavalieri.
Holandiešu žanra gleznojums ar pavedināšanas ainu.
17. gs. Ziloņkauls, akvarelis, tempera.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts 1897. gadā kā dāvinājums no Georga Bergholca (1817-1886) atstātā mantojuma.
Nezināma vīrieša portrets un nezināmas sievietes portrets.
18. gs. 1. ceturksnis. Ziloņkauls, tempera.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts 1914. gadā kā dāvinājums no Rīgas aptiekāra Eduarda Reicberga.
Tirgotāja un baņķiera Kristiāna Vilhelma Kāgela (1775/1776–1818) portrets, viņa sievas Annas Elizabetes Kāgeles, dzimušas Malmes (1780–1852) un viņu bērnu portreti.
1806. un 1807. gads. Ziloņkauls, guaša.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts 1916. gadā kā dāvinājums no Dr. Heinriha fon Hedenstrēma (1872–1931). Kāgela kunga portrets 20. gs. ticis nodots pastāvīgai glabāšanai Ārzemju mākslas muzejā, mūsdienās – Mākslas muzejā “Rīgas Birža”, bet Kāgela kundzes un bērnu portrets turpina glabāties Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā.
[? Barona Johana Albrehta fon Korfa (1697–1766) portrets un kādas nezināmas sievietes portrets].
18. gs. vidus. Ziloņkauls, eļļa.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūti 1895. gadā, iegādājoties tos par Vidzemes bruņniecības atvēlētiem līdzekļiem.
Pāru portretos, kas glabājas muzeja krājumā un kas ir iekļauti šajā izstādē, attēloti galvenokārt laulāti pāri: šis nosacījums izriet no pašu portretu darināšanas mērķiem un reprezentācijas funkcijām. Taču privātā pasūtījumā personiskai lietošanai domātos portretos varēja atklāties arī atšķirīgi pāra attiecību modeļi. Šādu portretu privātais raksturs visbiežāk gan noteica arī to turpmāku glabāšanu privātīpašumā.
Šo pāra medaljonu vēlākie īpašnieki, ļoti iespējams, bija labi informēti par abās miniatūrgleznās attēloto personu identitāti, bet to neizpauda, cienot šo personu privātumu. Miniatūrgleznās attēloto personu identitāte ir neskaidra. 19. gs. beigās, kad tās uzņemtas muzeja krājumā, dota vien norāde, ka tas ir kāds pāris no Korfu dzimtas.
Portretiem acīmredzot ir bijusi dziļi personiska nozīme: pāra portreti ir gleznoti uz zilonķaula plāksnītēm un tās apvij neaizmirstuļu ziedi, kas simbolizē patiesu mīlestību. Šādu medaljonu otram dāvināt un pašam glabāt nozīmētu solīt otram uzticību, apliecināt cieņu un mīlestību.
Pētot mūsdienās zināmos 18. gadsimta portretus, kuros attēloti fon Korfu dzimtas vīrieši, miniatūrgleznā attēloto kungu iespējams identificēt kā baronu Johanu Albrehtu fon Korfu. Viņš bija dzimis Reņģes muižā Kurzemē un pēc studijām Jēnas Universitātē bija izveidojis diplomāta karjeru Krievijas galmā, un 18. gs. 40. gados bijis sūtnis Dānijā, kur, uzturoties Kopenhāgenā, dibinājis pirmo Dānijas brīvmūrnieku ložu. Barons fon Korfs bija neprecējies.
[Rīgas tirgotāja, Holandes konsula, brīvmūrnieka, Rīgas ložas “Mazā pasaule” pārrauga Tomasa Cukerbekera (1768–1826) portrets un viņa sievas Evas Marijas Cukerbekeres, dzimušas Bērensas (1772–1817) portrets].
19. gs. sākums. Stikls, tuša, zeltījums.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts 1930. gadā kā dāvinājums no Elizabetes Šēnfeldes, dzimušas Švarcas, atstātā mantojuma.
Kristīnas Frīderikas Vevelas fon Krīgeres, dzimušas Cukerbekeres (1765–1834) portrets un viņas otrā vīra Heinriha Vevela fon Krīgera portrets.
19. gs. Papīrs, zīmulis.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija. Iegūts 1930. gadā kā dāvinājums no Elizabetes Šēnfeldes, dzimušas Švarcas, atstātā mantojuma.
Rīgas lieltirgotāja, Melgalvju brālības biedra un Kolēģijas asesora Tomasa Cukerbekera (1730–1795) meita Kristīna Frīderika pēc divu savu laulību šķiršanas mūža nogalē dibināja Cukerbekeru ģimenes legātu, lai godinātu sava tēva piemiņu. Pildot viņas testamentāro gribu, Cukerberkeru ģimenes legāts piešķīra ikgadējus pabalstus Rīgas pilsētas bāriņu namam vairāk nekā simts gadu garumā – līdz pat legāta slēgšanai 1939. gadā.
Muzeja krājumā glabāto vietējo 19. gs. portretu klāstā dominē iespiedgrafikas tehnikās darināti portreti, galvenokārt litogrāfijas, vara gravīras un tērauda gravīras tehnikās darināti darbi. Iespiedgrafiku tehnikās portreti darināti ar mērķi tos reproducēt un izplatīt sabiedrībā, tādēļ likumsakarīgi, ka tajos attēlotas personas bija tā laika sabiedrībā pazīstamas vai kā citādi ievērojamas. Iespiedgrafikas tehnikās darinātie pāru portretu attēli, kas tapa pēc oriģinālzīmējumiem vai gleznu paraugiem, un 19. gs. vidū un otrajā pusē arī pēc fotogrāfijām, reprezentācijas nolūkos varēja papildināt publiskus ziņojumus par pāra noslēgto laulību vai citiem ievērojamiem notikumiem, vai arī tika publicēti piemiņas nolūkos. Portreti iespiedgrafikas tehnikās tapa vietējās muižniecības pasūtījumā, valsts un pašvaldības iestāžu, un dažādu sabiedrisku organizāciju pasūtījumā: pārī attēloti muižu īpašnieki, izglītības iestāžu un sabiedrisku organizāciju vadītāji, un, kā ierasts, arī valdošās elites pārstāvji. Atšķirībā no portretiem, kas bija darināti privātām vajadzībām, šādi publicēšanas mērķiem darinātie portreti bija oficiālās cenzūras pārraudzībā.
Vācu filozofa, teologa un dzejnieka Johana Gotfrīda fon Herdera (1744–1803) portrets un viņa sievas, viņa darbu apkopotājas un redaktores Marijas Karolīnes fon Herderes, dzimušas Flahslandes (1750–1815) portrets.
Papīrs, litogrāfija. Portretu reprodukcijas iespiestas 1854. gadā, Drēzdenē.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Vācu apgaismotājs un vācu romantisma aizsācējs Johans Gotfrīds Herders no 1764. līdz 1769. gadam dzīvoja Rīgā un strādāja par pilsētas bibliotekāra palīgu, Domskolas palīgskolotāju un Ģertrūdes un Jēzus draudžu palīgmācītāju, un tolaik iekļāvās Rīgas vācu inteliģences aprindās. Dažus gadus vēlāk – 1773. gadā Darmštatē Herders salaulājās ar Mariju Karolīni Flahslandi, kas tobrīd iekļāvās Darmštates filozofu lokā. Abu laulības laikā, kas ilga mūža garumā, viņa bija Herdera darbu redaktore.
1775. gadā šādu Herdera portretu Antons Grafs (1736–1813) gleznoja, lai veidotu portretu pāri ar idealizēti tēloto Marijas KarolīnesFlahslandesportretu, ko pirms pāra laulībām 1773. gadā kā līgavas portretu bija gleznojis Johans Ludvigs Strekers (1721-1799).
Pāra portretus vainago Herdera dzīves moto uzraksts vācu valodā: “Gaisma. Mīlestība. Dzīve.”
Elejas muižas īpašnieka grāfa Kristofa Johana Frīdriha Mēdema, Žanno Mēdema (1763–1838) portrets un Elejas grāfienes Marijas Elizabetes Luīzes Mēdemas, dzimušas grāfienes fon der Pālenas (1778–1837) portrets.
18. un 19. gs. mija. Papīrs, punktīra.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Leihtenbergas hercoga Maksimiliāna (1817–1852) un viņa līgavas Marijas Nikolajevnas Romanovas (1819–1876) portreti.
1839. gads. Papīrs, gravīra.
Nezināms autors.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Edinburgas hercoga Alfrēda (1844–1900) portrets un viņa līgavas Marijas Aleksandrovnas (1853–1920) portrets.
1874. gads. Papīrs, vara gravīra.
Gravējis un iespiedis Augusts Vegers (1823–1892) Leipcigā.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Rīgas rātskunga, pilsētas kases kolēģijas asesora, Lielās ģildes eltermaņa, Vidzemes landtāga deputāta un muižu uzpirkšanas firmas dibinātāja Dāvida fon Vīkena (1779–1852) portrets un viņa sievas Johannas Gotlības fon Vīkenas, dzimušas Cimmermanes (1784–1850) portrets.
19. gs. 40. gadi. Papīrs, litogrāfija.
Litografējis Karls Ferdinands Deičs (1806–1881) Rīgā.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Jelgavas ārsta, medicīnas doktora, Jelgavas Vecmāšu skolas vadītāja, Kurzemes provinces muzeja dabaszinātniskās kolekcijas veidotāja un glabātāja Johana Nikolausa Heinriha Lihtenšteina (1787–1848) portrets un viņa sievas Lauras Vilhelmīnes Katarīnas Lihtenšteinas, dzimušas fon Heikingas (1789–1849) portrets.
1847. un 1850. gads. Papīrs, litogrāfija.
Litografējis Ernsts Dāvids Šāberts (Ernst David Schabert, 1796–1853) Jelgavā.
Lihtenšteina portrets (1847) litografēts pēc Jūliusa Johana Dēringa (1818–1898) zīmējuma.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Rīgas lieltirgotāja, barona Gabriela Leonharda Berkholca (1781–1863), viņa sievas Barbaras fon Berkholcas, dzimušas Šrēderes (1785-1859) un dēla Jakoba Johana fon Berkholca (1815–1887) portrets.
1835. gads. Papīrs, litogrāfija.
Pēc Gustava Nērliha (1807–1840?) zīmējuma litografējis Gotfrīds Engelmanis (1788–1839) Parīzē.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Pedagoga, Bērzaines ģimnāzijas dibinātāja un ilggadēja vadītāja Alberta Voldemāra Holandera (1796–1868) un viņa sievas Šarlotes Dorotejas Holanderes, dzimušas Ratlefas (1803–1882) portrets.
19. gs. vidus. Papīrs, litogrāfija.
Pēc Eduarda Kaizera (1820–1895) zīmējuma litografējis Johans Hallers Vīnē.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Dabaszinātnieka un diplomāta, barona Karla fon Kistera (1820–1893) un viņa sievas Lillas Karolīnes Terēzes Jūlijas fon Kisteres, dzimušas Lēvas (1818–1908) portrets.
1845. gads. Papīrs, litogrāfija.
Pēc Franca Krīgera (1797–1857) zīmējuma litografējis Frīdrihs Oldermans (1802–1874). Iespiesta Karaliskajā litogrāfijas institūtā Berlīnē.
Provenanse: Doma muzeja kolekcija.
Barons Karls fon Kisters ir dzimis Sanktpēterburgā un no septiņpadsmit gadu vecuma veidojis karjeru diplomātiskajā dienestā. Šī portreta tapšanas laikā viņš studēja dabaszinātnes Gīzenes Universitātē, kur 1846. gadā ieguva doktora grādu. 1844. gadā viņš salaulājās ar Leipcigā dzimušo vācu aktrisi Lillu Lēvu – no slavenas teātra aktieru Lēvu dzimtas. Viņas aktrises karjera bija aizsākusies piecpadsmit gadu vecumā uz Manheimas teātra skatuves un vēlāk ar lieliem panākumiem turpinājās Sanktpēterburgas teātrī. Pēc salaulāšanās ar Kisteru viņa pameta teātra skatuvi. 1845. gadā, kad darināts pāra portrets, piedzima viņu pirmais dēls Eižens fon Kisters (1845–1872).
Karls fon Kisters turpināja darboties diplomātiskajā dienestā, 1857.-1864. gadā bija arī Sanktpēterburgas botāniskā dārza direktors, bet vēlāk – 1875.–1881. gadā – vadīja Sanktpēterburgas teātri.
19. gs. beigās un arī turpmāk eļļas krāsu tehnikās darinātu portreta gleznu pasūtīšana kļuva arvien pieejamāka vietējam vidusslānim un privātām vajadzībām pasūtītajos pāru portretos ilgi saglabājās tradīcija darināt portretu diptihus.
Nezināma vīrieša portrets un nezināmas sievietes portrets.
19. gs. beigas. Audekls, eļļa.
Nezināms autors: [Chvartz].
Provenanse: Iegūts 2003. gadā no Rīgas Muitas reģionālās iestādes.
Par abām personām, kas portretētas šajās gleznās, nekādu ziņu nav. Abu gleznojumu formālā līdzība, kopīgā autorība, kā arī personu tēlojums ¾ pagriezienā skatā vienam pret otru liek noprast, ka gleznās portretēts pāris. Uzņemot gleznas muzeja krājumā, to saglabātības stāvoklis bija kritisks: gleznas bija noņemtas no koka ķīļrāmjiem, satītas rullī, deformētas. Abu gleznu tehnisko restaurāciju muzejā 2005. gadā veica restauratore Rita Plaude (1931–2020), bet 2023.-2024. gadā, gatavojot gleznas izstādīšanai, restaurāciju turpināja restauratore Ineta Augustina. Gleznās attēloto personu identitāte joprojām paliek neskaidra.
Rīgas Latviešu biedrības līdzdibinātāja, būvuzņēmēja un namīpašnieka Kristapa Berga (1843–1907) portrets un viņa sievas – Rīgas latviešu labdarības biedrības skolas vadītājas Šarlotes Bergas, dzimušas Balodes (1854–1928) portrets.
19. gs. 70. gadu beigas. Kartons, eļļa.
Nezināms autors.
Provenanse: Iegūts 1996. gadā no Rīgas Latviešu biedrības nama administrācijas.
Bergu pāra portreti Rīgas vēsture un kuģniecības muzeja krājuma 1996. gadā tika uzņemti kā nezināma vīrieša un nezināmas sievietes portreti. Uz kartona gleznotie darbi bija nerāmēti un pirms uzņemšanas muzeja krājumā glabāti tiem nepiemērotos apstākļos.
2018. gadā, kad muzeja gleznu restauratore Ineta Augustina veica abu gleznu restaurāciju, tika noskaidrota arī abu attēloto personu identitāte, pēc portretiskas līdzības mēģinot vīrieša portreta gleznā attēloto personu atpazīt kādā no Rīgas Latviešu biedrības biedru portretu attēliem.
Noskaidrojot, ka vīrieša portreta gleznā attēlots Rīgas Latviešu biedrības līdzdibinātājs, runasvīrs un Teātra komisijas vadītājs Kristaps Bergs, tika uzmeklēts Bergu pāra fotoportrets, kas ļāva apstiprināt abās gleznās attēloto personu identitāti. Šī pāra portreta atributēšana ir iedvesmojusi šīs izstādes tapšanu un tēmas izvēli. Ar šo pāru portretu izstādi tika atzīmēta Bergu pāra portretu publiska pirmizrāde.
Dobeles namīpašnieka Heinriha Neihofa portrets un viņa sievas Matildes Neihofas portrets.
19. gs. 90. gadu beigas. Audekls, eļļa.
Nezināms autors.
Provenanse: Iegūts 1982. gadā no privātpersonas.
Mēbeļu rūpnieka Jāņa Skultāna (1887–1948) portrets un viņa pirmās sievas Zelmas Skultāns (1891–1934) portrets.
1934. gads. Audekls, eļļa.
Autors: Kārlis Miesnieks (1887–1977).
Provenanse: Iegūts 1999. gadā no privātpersonas.
Ļoti iespējams, ka mēbeļu rūpnieka Jāņa Skultāna portrets un viņa pirmās sievas Zelmas Skultāns portrets sākotnēji nebija gleznoti pārī: abas gleznas tapušas 1934. gadā, tām ir līdzīgs formāts, bet atšķirīgas formālās kvalitātes un pamatnes materiāli; Jāņa Skultāna portrets atsevišķi publicēts žurnāla “Atpūta” 1934. gada maija numurā, bet Zelmas Skultāns portrets, iespējams, gleznots vēlāk – pēc viņas nāves – kā piemiņas portrets.
Šie portreti kopā tika izstādīti mākslinieku biedrības “Sadarbs” izstādē 1934. gada oktobrī – tikai pāris mēnešu pēc Zelmas Skultāns izvadīšanas uz Rīgas Meža kapiem.
Laikrakstā “Pēdējā Brīdī” publicētajā izstādes apskatā Kārļa Miesnieka gleznu uzskaitījumu noslēdz pavisam diskrēts teikums: “Pie Skultana kundzes portrejas balta un sarkana rozes.” Šāds komentārs liecina, ka viņas portreta publisku demonstrēšanu mākslas darbu izstādes kontekstā drīz pēc viņas nāves tolaik vietējā sabiedrība neuztvēra vienaldzīgi.
Tikmēr “Sadarbs” biedrs Jūlijs Madernieks (1870–1955), būdams Jāņa Skultāna biznesa partneris, Skultāna uzņēmumā ražoto mēbeļu dizaina autors un viņa sievas kapa pieminekļa meta autors, laikrakstā “Jaunākās Ziņas” šo gleznu izstādes faktu komentē šādi: “Kārļa Miesnieka portreju gleznas dzīvas un pievilcīgas. Iepriecinoši redzēt, ka mūsu sabiedrībā rodas vēlēšanās izmantot īstu mākslinieku pakalpojumus. Te jāmin rūpnieka Skultāna ģimenes (…) portreti.”
Jāņa Skultāna portrets pasūtīts viņa kā tolaik veiksmīga uzņēmēja sociālā statusa reprezentācijai, savukārt viņa sievas portreta pasūtījums visdrīzāk sekojis pēcāk – viņas piemiņas vai drīzāk laulātā pāra attiecību sociālā statusa publiskas reprezentācijas nolūkā.
Mākslinieka Kurta Heinriha Fridrihsona (1911–1991) pašportrets un viņa sievas Zentas Fridrihsones, dzimušas Dedzes (1912–2006) portrets.
1942. gads. Finieria saplāksnis, eļļa.
Autors: Kurts Heinrihs Fridrihsons.
Provenanse: Iegūts 1998. gadā kā dāvinājums no mākslinieka Jāņa Spalviņa.
Portreti gleznoti 1942. gadā: pāris salaulājās tā gada rudenī. Portreti ir gleznoti uz vienas pamatnes abām pusēm, tādējādi šis portretu diptihs ir tapis ne vien kā konceptuāli, bet arī kā fiziski nešķirams portretu pāris.
Atgriešanās pie siluetportretu darināšanas.
Arhitekta Edgara Slavieša vecāku – Rīgas Mazās ģildes daiļkrāsotāju amata meistara Georga Slavieša (1869–1948) un viņa sievas Minnas Slavietes (1878–1973) portreti.
20. gs. 40. gadi. Papīrs, tuša.
Autors: Edgars Slavietis (1905–1986).
Provenanse: Iegūts 1992. gadā kā dāvinājums no Tatjanas Pāveles (1918–2016).
Arhitekta Edgara Slavieša (1905–1986) pašportrets un viņa sievas – vēsturnieces un arheoloģes Tatjanas Pāveles (1918–2016) portrets.
20. gs. 60. gadi. Papīrs, aplikācija, siluetgriezums.
Autors: Edgars Slavietis
Provenanse: Iegūts 1992. gadā kā dāvinājums no Tatjanas Pāveles.
Edgars Slavietis ir dzimis Rīgā, daiļkrāsotāja Georga Slavieša ģimenē, starpkaru periodā studējis arhitektūru, padomju periodā nodarbojies ar arhitektūras pieminekļu atjaunošanu un no 1959. gada vadījis Rīgas Doma restaurācijas darbus, pielāgojot dievnamu koncertzāles funkcijai (Doma baznīcas kancele, kas 1641. gadā būvēta par Rīgas pilsētas rātskunga Ludviga Hintelmana ziedojumiem, iespējams, būtu tikusi demontēta, ja šo darbu vadība nebūtu uzticēta Slavietim).
Savā brīvajā laikā visa mūža garumā Slavietis labprāt darināja siluetportretus, ar šo sen aizmirsto portretēšanas paņēmienu veidojot daudzu savu laikabiedru portretus: vairāk nekā 50 viņa darinātie siluetportreti, t. sk. arī pāru portreti, 1976. gadā tika izstādīti Arhitektu namā.
Slavietis bija precējies ar Rīgas arheoloģi, vēsturnieci un ilggadēju Rīgas vēsture un kuģniecības muzeja darbinieci Tatjanu Pāveli, kura padomju periodā gatavojusi publikācijas par Rīgas Doma arhitektūras ansambli franču un angļu valodās, un tulkojusi Mērijas Grīnbergas (1909–1975) atmiņas un dienasgrāmatas no vācu valodas.
Pašportretu un sievas portretu Slavietis ir veidojis kā siluetgriezumu aplikācijas tehnikā, papildinot to ar uzrakstu franču valodā: “Pāri paliek tikai ēna…”
Izstāde “Saderīgi pāri” norisinājās 10.05.2024. – 24.11.2024. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Mazajā zālē.
Šī virtuālā izstāde veidota kā 2024. gada izstādes katalogs, balstoties uz izstādīto materiālu.
Izstādes kuratore un tekstu autore: Inga Karlštrēma – muzeja mākslas kolekciju glabātāja.
Scenogrāfs: Reinis Dzudzilo.
Izstādīto priekšmetu restauratori: Ineta Augustina, Olga Bicāne, Jana Lībiete, Anete Strautmane, Elza Albiņa.
Sadarbības partneri: Rundāles pils muzejs, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.
Atbalstītāji: Justs Karlsons, SIA “Groglass”; SIA “Kraso”; veikals “Spilvenu nams” (SIA “Elia Group”); SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”; SIA “Omnium Plus”; AS “Riga Wood Baltic”.