Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja gleznu kolekcijas priekšmeti ar provenansi – Himzela muzejs

Atzīmējot Baltijā pirmā publiskā muzeja – Himzela muzeja (Himselsches Museum) – 250 gadu jubileju, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāji veltīja īpašu uzmanību tiem muzeja priekšmetiem, kuru komplektēšana krājumā notikusi vissenāk, proti, vēl Himzela muzeja laikā. Līdz šim muzeja krājuma glabātāji ir apzinājuši, pētījuši un izstādījuši dažāda veida priekšmetus, kuru piederību Himzela muzejam apliecina papīra etiķete ar litogrāfiski iespiestu uzrakstu Himselsches Museum. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka ne visiem priekšmetiem, ko Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir mantojis no Himzela muzeja, šīs senās un trauslās piederības zīmes ir saglabājušās. Diemžēl šādi marķējumi nav saglabājušies nevienai no muzeja gleznām. Tādēļ, lai identificētu tās gleznas, kas ir tikušas pārmantotas no Himzela muzeja, bija nepieciešams meklēt citas dokumentālas liecības: pētīt 19. gadsimta arhīvu materiālus, izstāžu katalogus, leksikonus un arī rakstus tā laika periodikā.

Šajā virtuālajā izstādē vienuviet demonstrētas tās Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja gleznas, kuras izdevies identificēt kā savulaik Himzela muzejam piederīgas.

No Himzela muzeja pārmantoto gleznu apskata priekšgalā ir paša Nikolausa fon Himzela (Nikolaus von Himsel, 1729–1764) portrets, kas pēc viņa nāves 1765. gadā tika gleznots kā piemiņas portrets viņa mātes Katarīnas Himzelas (Catharina Christina Himsel, geb. Martini, 1707-1775) pasūtījumā. Gleznas izgatavošanas gads sakrīt ar laiku, kad Katarīna Himzela pauda savu testamentāro gribu nodot Himzelu kolekciju Rīgas pilsētai un nākotnē izvietot kolekcijas priekšmetus jaunajās Rīgas Pilsētas bibliotēkas (Rigasche Stadtbibliothek) telpās, kad tiktu īstenota tās būvniecības iecere. Himzela muzeju dibināja 1773. gadā un divas dekādes vēlāk, kad 18. gs. 90. gadu sākumā virs Doma klostera austrumu spārna pēc Rīgas pilsētas būvmeistara Kristofa Hāberlanda (Christoph Haberland, 1750–1803) projekta tika uzcelta Rīgas Pilsētas bibliotēkas ēka, Himzela piemiņas portrets kopā ar pārējo Himzelu kolekciju nonāca jaunajās Rīgas Pilsētas bibliotēkas telpās, kas reizē kļuva arī par Himzela muzeja pastāvīgo mājvietu. Sākotnēji Ovālajā zālē tika iekārtots naturāliju kabinets, bet pārējie kolekcijas priekšmeti pēc kunstkameras principa bija izvietoti vienuviet Kolonnu zālē.

Nedaudz vēlāk – 1816. gadā pēc muzeja vadītāja, Himzelu ģimenes legāta pārstāvja, vēsturnieka, kolekcionāra un mācītāja Liborija fon Bergmaņa (Liborius von Bergmann, 1754–1823) iniciatīvas tēlotājmākslas priekšmeti no pārējo muzeja priekšmetu vidus tika mērķtiecīgi izdalīti un turpmāk izstādīti atsevišķi tā sauktajā Mākslas kabinetā, ko iekārtoja Kolonnu zāles balkonā. Vietējā Rīgas laikraksta Rigasche Stadtbatter 1816. gada 20. jūnija rakstā tika ziņots, ka jaunatklātajā Himzela muzeja Mākslas kabinetā visapkārt telpai izbūvētajos plauktos izvietotas grafikas un citi tēlotājmākslas priekšmeti, kas jau līdz tam uzkrāti muzeja kolekcijā, bet gar sienām plānots izvietot gleznas, kurās attēloti dzimtenes skati – t.i. Rīgas pilsētas un Baltijas nozīmīgāko vietu ainavas, kā arī dažādos laikos vietējā sabiedrībā ievērojamu personu portreti.

Tātad – kādas tieši gleznas bija skatāmas 1816. gadā jaunatklātajā Himzela muzeja Mākslas kabinetā?

Mākslas kabinetā publiskai apskatei bija izstādīti vairāki Prūsijas galma mākslinieka Vilhelma Barta (Wilhelm Barth, 1779–1852) darbi – gan Rīgas, gan Baltijas ainavas, kas tapušas laikā no 1810. līdz 1812. gadam, kad mākslinieks šeit uzturējās: piemēram, skats uz Rīgu un tiltu pār Daugavu 1810. gada 4. jūlija svinību laikā, kā arī 1811. gadā gleznotā Siguldas ainava ar skatu uz Turaidas pilsdrupām. Laikā, kad V. Barts gleznoja šo Himzela muzeja mākslas kolekcijā iekļauto Vidzemes ainavu, Turaida un Sigulda pamazām kļuva par arvien iecienītāku Baltijas tūrisma galamērķi, iegūstot Vidzemes Šveices apzīmējumu. Šādu īpašu nozīmi plašākā Baltijas sabiedrībā šī kultūrainava iemantoja tieši pateicoties romantisma laikmeta mākslinieku interesei par pilsdrupām un ceļojumu laikā darinātajiem attēliem, ko varēja aplūkot publiski. V. Barta darbi šai ziņā bija izcili nozīmīgi, jo bija aplūkojami Himzela muzeja Mākslas kabinetā jau pavisam drīz pēc to darināšanas.

No Vidzemes Šveici tēlojošajiem mākslas darbiem Mākslas kabinetā 1816. gadā bija apskatāma arī vācu mākslinieka Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm, 1748–1819) glezna, kurā attēlota Lorupes muižas apkārtnes ainava, kas darināta vadoties pēc vietējā baltvācu arhitekta Johana Vilhelma fon Krauzes (Johann Wilhelm von Krause, 1757–1828) skices.

Jaunatklātajam Mākslas kabinetam bija jāpilda arī Rīgas pilsētas vēstures muzeja funkcijas, tādēļ nozīmīgu ekspozīcijas daļu veidoja K. T. Fehelma gleznas, kurās topogrāfiski precīzi un detalizēti bija attēloti Rīgas pilsētvides skati. No Berlīnes ieceļojušais mākslinieks Rīgā dzīvoja un aktīvi strādāja gandrīz 20 savas dzīves gadus. Zināms, ka mākslinieka sadarbība ar Himzela muzeju aizsākās jau 1811. gadā, kad Himzela muzejs savai mākslas kolekcijai iegādājās K. T. Fehelma gleznoto Rīgas panorāmas attēlu, kura atrašanās vieta mūsdienās nav zināma, bet priekšstatu par tajā attēloto varam gūt no līdzīga formāta kompozīcijas, ko K. T. Fehelms gleznoja pāris gadus vēlāk, proti, gleznas, ko 1862. gadā Rīgas pilsētas bibliotēkai dāvināja Ģertrūde fon Blankenhāgena, dzimusi Berkholca (Gertrud von Blankenhagen, geb. Berkholtz, 1784–1866), ar šo savu dāvinājumu tolaik papildinot Himzela muzeja mākslas kolekcijā jau līdz tam uzkrāto Fehelma gleznu klāstu.

Senākie mūsdienās zināmie K. T. Fehelma darbi, kuros attēlota Rīga, datējami ar 1812. gadu: tas ir vairāku neliela formāta gleznu cikls, kurā fiksēta Rīgas Pēterburgas priekšpilsētas dedzināšana Napoleona karu laikā – 1812. gadā, naktī no 11. uz 12. jūliju. Vadoties pēc 19. gadsimtā fiksētajām ziņām: 1812. gada rudenī Himzela muzejs iegādājās pavisam trīs K. T. Fehelma gleznas, kurās attēlota “Priekšpilsētas dedzināšana”; 1814. gada pavasarī Himzela muzejs iegādājās vēl vienu K. T. Fehelma gleznu, kurā attēlota “Priekšpilsēta pēc nodedzināšanas”; un 1814. gada vasarā Himzela muzejs iegādājās arī K. T. Fehelma skolnieka Johana Ludviga Šulca (Johann Ludwig Schultz, ?–pēc 1834) gleznu, kurā attēlota “Rīgas Pēterburgas priekšpilsēta pirms nodedzināšanas”. Tādējādi Himzela muzejs savā gleznu kolekcijā nokomplektēja pilnu ciklu, kurā secīgi atklājas šī traģiskā notikuma iespaids uz pilsētu. Šie Himzela muzeja mākslas kolekciju papildināšanai veiktie gleznu pirkumi iezīmēja tikai sākumu Himzela muzeja sadarbībai ar K. T. Fehelma darbnīcu.

Vairākus nozīmīgus arhitektūras žanra darbus ar Rīgas pilsētvides skatiem K. T. Fehelms gleznoja speciāli Himzela muzeja pasūtījumā: tā 1816. gadā tapa divas gleznas ar Rīgas Rātslaukuma skatiem – un viena no tām ar skatu uz Rātsnamu Mākslas kabineta atklāšanas brīdī jau atradās muzejā pie sienas. Vietējā Rīgas laikraksta Rigasche Stadtbatter 1816. gada 20. jūnija rakstā minēts, ka jaunatklātā Himzela muzeja Mākslas kabineta nozīmīgākie gleznu kolekcijas attēli vēl tikai top un ka uz to brīdi Himzela muzejs K. T. Fehelmam jau ir pasūtījis arī otru Rātslaukuma attēlu ar skatu uz Melngalvja namu no Rātsnama puses, ko mākslinieks izpildīja tajā pašā gadā. Tāpat jau laikus Himzela muzejs bija veicis pasūtījumu gleznai ar skatu uz Rīgas pils laukumu, ko K. T. Fehelms izpildīja 1818. gadā, kā arī gleznai ar skatu uz Parādes laukumu pie Jēkaba ielas līdzās arsenālam, ko mākslinieks izpildīja 1819. gadā.

K. T. Fehelma gleznas ar Rīgas panorāmas un arhitektūras detalizēto un reprezentatīvo tēlojumu izcilu kultūrvēsturisku nozīmi ieguva jau brīdī, kad tās tapa un tika iekļautas Himzela muzeja mākslas priekšmetu kolekcijā. Vienuviet aplūkojot šīs gleznas divsimt gadus pēc to tapšanas, ir iespējams nedaudz skaidrāk apjaust publiski pieejama pilsētas muzeja nozīmi pilsētas dzīvē. K. T. Fehelma darbu pieejamība publiskai apskatei Rīgas pilsētas bibliotēkas telpās veicināja šo darbu atpazīstamību vietējā sabiedrībā. Rīgas pilsētas tēls, kādu to savās gleznās traktējis K. T. Fehelms, ir ieausts neskaitāmos vēlāk tapušos mākslas darbos un daudzu vēlāko paaudžu rīdzinieku priekšstatos par savas pilsētas vides vērtībām.

Himzela muzeja vadītāji un mākslas kolekciju veidotāji skaidri apzinājās šo mākslas darbu pasūtījumu nozīmi, publisko pasūtījumu pamatojot nepieciešamībā dokumentēt sava laika pilsētas raksturīgākos vaibstus. 19. gs. pirmās dekādes vēl piederēja laikmetam pirms fotogrāfijas prakses izplatības, un pilsētas reprezentācijas un pilsētvides dokumentācijas nolūkiem darinātie attēli joprojām bija izpildīti vai nu glezniecības vai grafikas tehnikās. Tādēļ šī – ar pilsētas vēstures muzeja funkcijām saistītā un tobrīd laikmetīgā mākslas kolekcija primāri veidojās kā tēlojošu dokumentu jeb vizuālu liecību kopums. Paši kolekcijas veidotāji labi apzinājās, ka šie pilsētas skati laikabiedriem tobrīd varēja arī nešķist ievērības vērti, jo tie tos pilsētā sev apkārt varēja vērot ik dienu, bet arī norādīja, ka to iemūžināšana ir īpaši nozīmīga, domājot par tālāku nākotni. Tādēļ, atklājot Mākslas kabinetu, tā veidotāji saviem laikabiedriem pamācoši skaidroja, ka ar pilsētas skatiem un atsevišķu pilsētas laukumu skatiem ir tāpat kā ar cilvēku portretiem: kamēr tie ir starp mums, to attēli mums šķiet lieki; Rīgas skatu kolekcija ir jāveido tamdēļ, lai viņu mazbērni varētu gūt priekšstatu par laiku pirms viņiem un lai arī cilvēkam novecojot būtu iespēja palūkoties atpakaļ savā bērnībā. Himzela muzeja Mākslas kabineta veidotāji tālredzīgi skaidroja, ka pilsētas izskats piedzīvo pārmaiņas un kolekcijā iekļautās gleznas var kļūt patiesi vērtīgas vēlāk, piemēram, pēc piecdesmit gadiem. Kā bija iecerēts, turpmākajos gados Himzela muzeja Mākslas kabinets tika papildināts ar laikmetīgiem un arī senāk darinātiem mākslas darbiem, kuros attēlotas vietējās ainavas un ievērojamu personu portreti. Vietējā Rīgas laikraksta Rigasche Stadtbatter 1828. gada 6. jūnija rakstā par Himzela muzeju ziņots, ka bez jau iepriekš minētajiem darbiem, Mākslas kabinetā bija izstādīts arī ģenerālsuperintendenta Johana Fišera (Johann Fischer; Johannes Fischerus, 1636–1705) portrets, Rīgas Domskolas rektora Juliusa Heinriha Gotlība Šlēgela (Julius Heinrich Gottlieb Schlegel, 1739–1810) portrets, tirgotāja Karla Bērensa (Carl Berens, 1725–1789) portrets, un arī paša Mākslas kabineta izveidotāja Liborija fon Bergmaņa portrets, un vēl daudzi citi.

Himzela muzejā ierīkotais Mākslas kabinets bija izveidots uz Himzelu kolekcijas priekšmetu bāzes, bet vienlaikus ar tā ierīkošanu L. fon Bergmaņa vadībā tika ieviestas jaunas vadlīnijas mākslas darbu komplektēšana politikas īstenošanai nākotnē, kas bija cieši saistītas ar pilsētas vēstures muzeja funkciju pildīšanu. Šīs vadlīnijas – komplektēt mākslas darbus, kuros attēloti kultūrvēsturiski nozīmīgi dzimtenes skati un vēsturē ievērojamu personu portreti – nav zaudējušas savu aktualitāti un nozīmi līdz pat mūsdienām.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, pārmantojot Himzela muzeja mākslas priekšmetus ir pārmantojis arī 19. gs. 2. dekādē definētās mākslas kolekciju komplektēšanas pamatnostādnes.

Teksta autore: Inga Karlštrēma – RVKM gleznu kolekcijas glabātāja.