Top izstāde ”Mūsdienu jūras vilki”

Jūra, arī šķietami rāma rādīdamās, nemaina savu nemiera pilno ritmu.

Paisums – bēgums, paisums – bēgums….

Tā mūždien. Mūžīgi.

Šajā ritmā jūras būtība un jēga. Ar saviem paisumiem un bēgumiem, ar skatienam neaizsniedzamajām tāles robežām, ar noslēpumainību un vētrām, ar saules lēktiem un rietiem tā saukusi un vilinājusi ne vienu vien Dullo Dauku iet un meklēt.

Jūra liek cilvēkam arvien pēc kaut kā tiekties. Pēc kaut kā vairāk. Pēc kaut kā labāka. Pēc kaut kā dziļāka, skaistāka. Lai cilvēks nepārvērstos pašapmierinātā dzīves baudītājā, kurš prot tikai ņemt un neprot dot.

Kas ir laime? Manuprāt, tiekšanās – sasniegšana, tiekšanās – sasniegšana…

Paisums – bēgums. Cilvēks – jūra – zeme – debesis. Laime atrast īsto vietu dzīvē.

Tā teica viens no jūras ritma pilnajiem.

Daina Avotiņa

Ainažu jūrskolas muzejā izlasāms stāsts – Reiz bija…reiz bija vīri un kuģi, kas spītējot vētrām vadīja savus buru kuģus.

Izstāde Mūsdienu jūras vilki –  ir stāsts par šodienas drosmīgajiem kapteiņiem, stūrmaņiem, mehāniķiem, kuri ar pārliecību vada lieltonnāžas kuģus pasaules jūrās un okeānos.

Mēs, latvieši, varam būt lepni par savu šodienas jūrniecību!

Latvijā jūrnieki ir 4,8 % no Eiropas savienības jūrniekiem. Tas ir apmēram 13000 aktīvo jūrnieku.

Mūsu Vidzemes piekraste ir izaudzinājusi veselu jūrnieku paaudzi. Sākums bija – Salacgrīvas jūrniecības koledža, uz kuru tāpat kā tajos tālajos Ainažu jūrskolas laikos, mācīties gribētāji plūda no tuvas un tālas apkaimes. Un viņus visus vienoja jūras mīlestība. Daudzi no viņiem jūras mīlestību bija mantojuši no senčiem – jūrniekiem, zvejniekiem.

Šo puišu (arī meiteņu, viņu vidū ir divas meitenes) profesionālā izaugsme daļēji notika mūsu visu acu priekšā. Kā šodien atceros uzņēmīgo audzēkņu grupas no Salacgrīvas jūrniecības koledžas, kas katra mācību gada 1. septembrī pulcējās pie mums, Ainažu jūrskolas muzejā, un pēcāk vecajos Ainažu kapos viņi atdeva godu jūrniecības celmlaužiem.

Mums, jūras rūdītiem, vienmēr ir bijis un būs svarīgi ievērot godaprātu un to nepazaudēt, neliekties dzīves vētru priekšā, jo tā ir darījuši mūsu senči – neliekušies, jo tikai tā var izdzīvot piekrastes smiltīs, stāvēt taisni kā burinieku mastu priedes, teica ainažnieks, kapteinis Ivars Brauns.