Bīskapa Alberta dzimtas pēcteces spogulis

Rīgas Baltās muižas ( Weissenhof) spogulis.

2018. gada rudenī Mencendorfa nams saņēma 18.gs. darinātu greznu sienas spoguli, kas kādreiz pārī ar otru tādu pašu bijis Rīgas Baltās muižas svarīgs interjera priekšmets. Dāvinātājai Aleksandrai Belkius, kuras saknes ietiecas Rīgas dibinātāja bīskapa Alberta dzimtā, ir savs stāsts par šo, tagad muzeja ekspozīcijā aplūkojamo priekšmetu:

Spogulīt, spogulīt …..pie sienas…

Kura ir visskaistākā pasaulē? Kas gan to nezina…….varbūt pats ir visskaistākais?

Ko gan spogulis visu nevarētu pastāstīt: cik daudz dāmu un kungu tajā lūkojušies, cik daudz gaismas un spožuma tas piedzīvojis, cik daudz pāru gar to dejojuši, cik daudz klātu galdu tajā atspīdējuši, cik daudz prieka un bēdu tas piedzīvojis…notikumus vairākās paaudzēs Baltijā un Vācijā.

Man nav zināms ne spoguļa izgatavošanas gads, ne meistars, kurš to radījis.

Es to atceros kopš bērnības, un man tas vienmēr bijis skaistākais.

Tas atradās manas vecvecmāmiņas Elzas Aleksandrīnes Klemences ( Elsa Alexandrine Clemence) salonā.

Viņa, dzimusi baronese fon Bukshēvdena (Buxhoeveden), toreiz dzīvoja Drēzdenē, un katrreiz, kad viņu apciemoju, no jauna sajūsminājos par viņas salona spoguli.

Tur es dzirdēju stāstus par Baltiju, daudzas lietas viņas vidē nāca no turienes, no Rīgas, kur viņa piedzima 1875. gadā un par ko viņai bija neizdzēšamas atmiņas.

Mana vecvecmāmiņa kā jauna meitene vēl pirms 1900. gada kopā ar savu māti baroni Sofiju Luīzi fon Bukshēvdenu, dzimušu baronesi Tīzenhauzenu, pārcēlās ap 1892. gadu – no Rīgas uz Drēzdeni.

Mana vecvecvecmāmiņa dzimusi 1835. gadā Rīgā.

Pēc sava vīra barona Karla Matiasa Gustava Oskara fon Bukshēvdena nāves, viņa 1884. gadā nolēma pārcelties uz Vāciju. Elza bija jaunākais bērns, brāļi un māsas jau kādu laiku bija prom no vecāku mājas.

Rīgā viņi dzīvoja Baltajā muižā ( Weissenhof), mazā muižiņā, ko Soffija bija mantojusi. Viņas vectēvs, tātad mans 4x vecvectēvs bija dzimis Baltajā muižā 1782. gadā.

Un no šīs muižas, kas gadu gaitā arī daudz izmainījusies, saglabājies spogulis, kam, starp citu, bija otrs pārinieks, jo šādi spoguļi visbiežāk zālēs tika izvietoti divi.

Bet es vēl esmu dzirdējusi daudz stāstu par man nezināmo zemi no manas vecvecmāmiņas un vecmāmiņas. Daudzus gadus es augu pie savas vecmāmiņas. Viņa nedzīvoja Baltijā, taču glabāja ģimenes stāstus. Dzimta šajā zemē, Rīgas pilsētā, ko dibinājis bīskaps Alberts fon Bukshēvdens, mitusi gandrīz 700 gadus.

Tā šie stāsti glabājās manā bērna sirdī, un nemanāmi manas saknes tiecās uz šo zemi.

Spoguļi ceļoja līdzi uz Drēzdeni, tur piedzīvoja vairākas pārcelšanās, līdz 1945. gada 13. februāra bombardēšanā citu lietu starpā tika iznīcināts arī viens no spoguļiem.

To es atklāju tikai pēdējos gados, kad vecās fotogrāfijās ieraudzīju otru spoguli.

Mana vecvecmāmiņa spoguli bija mantojusi no savas mātes, un, man par prieku, vēlāk to mantoju es.

Arī ar mani spogulim nācās ceļot, no Drēzdenes uz Berlīni, tad uz Potsdamu.

Ar gadiem pieauga mana vēlēšanās apciemot un iepazīt manu senču zemi.

2014. gadā pirmoreiz piepildījās mana vēlēšanās, 2015. gadā es ierados atkal, līdz 2016. gadā nolēmu gadu nodzīvot Baltijā, un tā tapa mans interneta blogs par 365 dienām Baltijā – „365tagebaltikum“.

Es meklēju un staigāju savas vecmāmiņas ceļus, iepazinu draugus, kultūru un dabu.

Kādā reizē, kad viesojos Mencendorfa namā, jau 2014. gadā, es tur atklāju sava spoguļa mazāko brāli.

Kādā noteiktā vecumā jādomā par to, kur ceļos lietas….spogulim ir jāatgriežas atkal Rīgā – manu senču pilsētā.

Tā spogulis atceļoja atpakaļ uz Baltiju, tagad šeit skaistā muzejā priecēs daudzus apmeklētājus, uzkrās jaunus stāstus un priecēs mani, kad es to apciemošu.

Aleksandra, 23.paaudze pēc bīskapa Alberta fon Bukshēvdena