Īpaši pulksteņi

Mūsu priekšteču domas par laika plūdumu ieskicē viņu attieksme pret laikrāžiem jeb pulksteņiem. Vispirms svarīgi atcerēties, ka pat vēl 18.gadsimta pulksteņi bagātnieku mājās skaitījuši tikai stundas, ļaujot nesteigties un neuztraukties par ātri zibošām sekundēm un minūtēm. Ļoti oriģināls ir 17.gadsimta sienas pulkstenis, mehāniskā modinātājpulksteņa radinieks, ar mums pierasto metāla skaņas vāciņu. Pulkstenis, kā tolaik ļoti dārga lieta, mantots un godā turēts arī nākošajā – 18.gadsimtā. Savdabīgi, ka tad īpašniekam licies svarīgi uz apgleznotā metāla laikrāža korpusa uzgleznot savu un sievas portretu. Varbūt tā bijusi cenšanās iezīmēt un ietekmēt savu laiku lielajā laika ritumā. Cits sienas pulkstenis rotājis 18.gadsimta vidus deju zāles nišu. Netraucējot dejotājiem, tas tomēr vēstījis, ka katrai ballei ir beigas. Izrādās, ka pasakas Pelnrušķītes balles pulkstenis ir meklējams Eiropas mājas viesību tradīcijās. Lai nebūtu viesiem jāaizrāda, ka nav pieklājīgi namatēva mājā ballēt līdz rīta gaismai, šo uzdevumu veica sabiedrībā pieņemts „likums” – kurš pēdējais atstāj deju zāli, tam jārīko nākošā balle. Un, protams, svarīga loma te lielajam stundenim, ko var redzēt un dzirdēt visā zālē, lai katrs pieņemtu lēmumu – vēl palikt vai doties laicīgi prom.

…Bet senču galda pulkstenis… lai no tā nolasītu stundu, saimniekam bija jāpārliecas pār galdu un jāielūkojas laikrāža sejā no augšas, jo ciparnīca bija pavērsta pret debesīm. Ja Laiks ir Vertikāle, varbūt tieši tā vislabāk uztverami tā mērījumi. Jaunākos gadsimtos svarīgāka ir lietotāja ērtība, lai ciparnīcu saimnieks var nolasīt jau no attāluma.

Atsevišķs stāsts ir par asprātīgo Rīgas amatnieku darinājumu – gudrās pūces pulksteni, kas vairojis bagātnieku skaitu. Mūsu senčiem jau doma vien, ka kādam pieder instruments, ar kuru izmērīt laiku, licis pulksteņa saimnieku ierindot sevišķo cilvēku kārtā. Vai viņi toreiz spētu noticēt, ka pēc nieka divsimt gadiem vienkāršākie laikrāži maksās santīmus un to īpašniekus neviens nedēvēs par bagātniekiem. Bet, atgriežoties 18.gadsimta vidū, kad kāds rīdzinieks amatniekam pasūtījis apzeltītu koka pūces figūru ar butaforisku pulksteņa ciparnīcu, iztērēdams krietni mazāku naudas summu nekā par īstu …Īsā laikā visā apkārtnē izplatījusies ziņa par šī pilsoņa bagātību, jo kaimiņš redzējis, ka viņam uz galda stāv pulkstenis, bet, vai tas rāda pareizu laiku, par to vērotājs nav aizdomājies.