STIKLS – KRĀSA – ZILS
No šā gada 29. marta līdz 11. jūnijam, “Mencendorfa namā”, Grēcinieku ielā 18, Rīgā apskatāma izstāde “STIKLS – KRĀSA – ZILS”, trīs stikla mākslinieču – Daces Molas, Ilzes Apines un Lienes Knētas radošo darbu izpildījumā. Viņu sadarbība aizsākās jau Latvijas Mākslas Akadēmijas Maģistratūras studiju laikā, Stikla mākslas katedrā. Stikla mākslas izstādē autores izvēlējušās zilo krāsu kā emocionālu kopsaucēju savos darbos.
“Mencendorfa nams” ir rīdzinieku 17. – 18. gadsimta (gs.) māja – muzejs un tā vēsture ir cieši saistīta ar stiklinieka amatu un stikla mākslu. Nokāpjot pazemes velvētajā izstāžu telpā, kā apslēpts stāsts, šoreiz iemirdzas stikls – ZILAIS. Caur zilo “filtru” mākslinieces atklāj dzīvi ap mums un ļauj ieskatīties Visuma norisēs, dziļi personīgos pārdzīvojumos, tiecoties pēc pašizziņas un harmonijas, kas pēdējā laikā iezīmē arī sabiedrībā un pasaulē svarīgas norises. Zilā krāsa ir garīgs, visaptverošs kosmiska spēka simbols un arī asociējas ar taustāmām, redzamām un vienlaikus dažbrīd šķietami tik abstraktām dabas parādībām un neizprotamām norisēm. Zilās krāsas tonis ir it visā – ne tikai jūrā, debesīs, bet arī skumjās, cerībās, tālumā, horizontā, zaudējumā un pat zaļā lapā…
Darbos jūtamas kontrastu spēles, dialogs starp cilvēka gaišo un tumšo pusi, dialogs starp mīlestību un vienaldzību, starp stingro, formālo loģiku un intuīcijas smalkajiem tīkliem.
Dace Molas stikla mākslas darbos glezniecība savienojas ar formu stikla materiālā un par savām sajūtām autore saka: “2022. gads pagāja, dzīvojot saspīlētā ģeopolitiskā konfliktā Eiropā. Vasara man asociējas ar siltām un košām krāsām, bet šoreiz tā iekrāsojās – ar skumjām, ciešanām, sāpēm, lūgšanām un neizsīkstošā cerībā.” Tāpat māksliniece nododas pašanalīzei un eksistenciālās pārdomas asociējas ar Berlīnes zilo vai Prūšu zilo krāsu, kuru 18. gs. atklāja pavisam nejauši, asins pilienam nokļūstot krāsas pigmentā.
Ilzei Apinei stikls metaforiskā nozīmē ir “Visums”, kas ietver laiktelpu, kurā pastāvam. “Tam piemīt kosmosam raksturīgas līnijas un vibrācija. Stikls var radīt neparastas transformācijas – no plūstoša pārtapt sastingušā un otrādi. Var pārveidoties atkal un atkal,” atzīst I. Apine. Viņas mākslas darbi ir ar ekoloģisku pieeju – to radīšanai, izmantots pārstrādāts stikls, kas kalpo par jaunu sākumu… Ņemot vērā stikla daudzdimensionalitāti, tas spēj sevī “uzsūkt” un vizulizācijā iesaistīt apkārtējo vidi, kalpojot nereti par fonu papildus stāstam. Tāpēc māksliniece radījusi arī fotostāstu, lūkojoties uz Visumu caur zilo stiklo. I. Apine, kuras intereses iesniedzas Kosmosā – pasaules radīšanas dzīlēs, nozīmīgu vietu ierāda ne tikai stiklam, bet arī cilvēkam, kas abi nākuši no planētas – Zeme.
Lienei Knētai zilā gaisma ir saikne ar sevi – ūdeni, debesīm, skaidrību un bezgalību. “Kad aizveru acis, atceros horizontāla līniju. Ainavas līnija ir kā atrašanās savā kodolā. Zilā atmiņa uzplaukst lūgšanā. Kad esmu tur, ir patiesi labi uzkavēties,” atzīst stikla māksliniece.
