Rīgas vēsture: Senā Rīga (līdz 13. gs.)

Rīgas pirmsākumi meklējami 12. gs., lai gan Daugavas lejteces vēsture ir daudz senāka. Latvijas pirmo iedzīvotāju – senākā akmens laikmeta mednieku – pēdas konstatētas Salaspils Laukskolā, savukārt Ķivutkalna bronzas laikmeta nocietinātā apmetne ir viena no tā laika izcilākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem Austrumbaltijā. Īpaši blīva apdzīvotība mūsdienu Vecrīgas teritorijā vērojama 12. gs., kad šeit izveidojās divi ciemi, kuros mitinājās Daugavas lībieši un ieceļotāji no Ziemeļkurzemes. Pateicoties ģeogrāfiskajam novietojumam pie ērtas, dabiskas ostas Rīgas upes krastā un tirdzniecības ceļu krustpunktā, Rīga 12. gs. otrā pusē kļuva par Daugavas lejteces novada saimniecisko centru.

Ekspozīcijā apskatāmi gan Rīgas pievārtē (Salaspils Laukskolā, Buļļupes Vārnaskrogā, Ķivutkalnā u.c.) atrastie akmens, bronzas un dzelzs laikmeta artefakti, gan Vecrīgas izrakumos iegūtās 12.–13. gs. senlietas – darbarīki, ieroči, rotas un sadzīves piederumi. Viens no interesantākajiem Rīgas senvēstures lieciniekiem ekspozīcijā ir senajā ostā nogrimušā 13. gs. kuģa vraks.